Par ēdināšanu

image002Ir iespējams izvēlēties, kā barot suni: vai nu ar pašu pagatavotu barību vai konservētu suņu barību. Katram no šiem barošanas veidiem ir savas priekšrocības un negatīvās puses.

Ja dzīvnieku suni barot ar mājā gatavotu barību, paredzētajam gaļas daudzumam jāpievieno atbilstošs daudzums dārzeņu vai graudaugu izstrādājumu, biezpienu (izslēdzot no suņa uztura kartupeļus, pākšaugus, krējumu, pienu, zupas, saldumus, jebkurus treknus, sālītus, skābētus, žāvētus produktus), jo sunim bez olbaltumvielām un taukiem nepieciešams saņemt arī ogļhidrātus, vitamīnus un minerālvielas. Pareizi sabalansēt mājās pagatavotu barību ir grūti – ar barību uzņemto vitamīnu un minerālvielu var nepietikt pilnvērtīgam suņa uzturam, tādēļ tai jāpievieno īpaši suņu organisma prasībām izstrādātie kompleksie vitamīnu – minerālvielu preparāti.

Lai sunim nodrošinātu visas barības vielas pareizās attiecībās, ir jāpieliek daudz laika un pūļu, lai šādu barību mājas apstākļos sagatavotu. 90% gadījumu ēdiens, kas gatavots mājās, absolūti neatbilst suņa vajadzībām. Daudz vienkāršāk ir barot ar gatavām profesionālajām barībām.

Nav ieteicams suni barot tikai ar gaļu. Lai apmierinātu 10kg smaga suņa enerģētiskās nepieciešamības, tam vajag ap 350g jēlas liellopa gaļas dienā. Gaļas diēta nenodrošina suni ar ogļhidrātiem un vitamīniem, bet dod 5-6 reizes vairāk olbaltumvielu, nekā nepieciešams, arī mikroelementu attiecības nav pareizi sabalansētas. Sevišķi neveselīga šāda diēta ir augošiem lielo šķirņu suņiem (īpaši rotveileriem), kad izveidojas skeleta attīstībai neatbilstoši liela muskuļu masa.

Konservētās suņu barības priekšrocība – tā ir lietojama bez sevišķas sagatavošanas, tajā ir sabalansētas visas nepieciešamās uzturvielas, bet šis barošanas veids var izrādīties diezgan dārgs.

Mūsdienās visieteicamākais, visvienkāršākais, ekonomiskākais variants ir suņa barošana ar sausajām kompleksajām barībām. Visu komplekso barību kopējā īpašība ir tā, ka tās apgādā organismu ar visām nepieciešamajām barības vielām, tādēļ nav nepieciešamības suni papildus piebarot.

Lai aprēķinātu, cik daudz barības jādod jūsu sunim, vispirms jānoskaidro pārtikas uztur vērtība un dzīvniekam nepieciešamais enerģijas daudzums. Parasti uz iesaiņojuma ir jau norādīts, cik konkrētās barības jādod sunim, ievērojot svaru un vecumu. Jāņem vērā, ka tie ir tikai rekomendētie daudzumi – dzīvnieks jābaro tā brīža individuālajām vajadzībām.

Vadošās suņu barības ražotājfirmas, garantē, ka augstā barības kvalitāte nodrošinās optimālu to vielu daudzumu, kāds nepieciešams sunim atbilstoši tā vecumam, lielumam un dzīvesveidam. Šīs barības ir pilnīgas un līdzsvarotas. Ļoti svarīgi, lai dzīvniekam vienmēr būtu pieejams dzeramais ūdens.

Atsevišķu barības vielu grupu raksturojums.

Olbaltumvielas 

Olbaltumvielas atrodamas gan augu, gan dzīvnieku valsts produktos. Olbaltumvielas sastāv no aminoskābēm, dzīvnieka organisms tās izmanto savu audu, hormonu, fermentu un antivielu veidošanai un dzīvības procesu uzturēšanai. Neviena olbaltumviela nav ideāla, t.i., pilnīgi atbilstoša, bet vislabākais ir olas, kazeīns un putnu gaļa. Sajaucot kopā dažādas olbaltumvielas, iespējams izveidot gandrīz ideālu aminoskābju sastāvu.

Pārlieku liels proteīna daudzums novājina nieres, jo tām nākas aktīvi izvadīt tā pārpalikumus.

Glutamīns – ir svarīga aminoskābe, kurai ir liela nozīme daudzos šūnas dzīvības procesos. Pēdējie pētījumi parāda, ka glutamīna koncentrācija asinīs un skeleta muskulatūrā pazeminās traumas un citos kataboliskos stāvokļos. Glutamīns tiek patērēts dublicējot šūnas, tādas, kā fibroblasti, limfocīti un intestinālās epitēlijšūnas. Šīm šūnām ir augsta glutamināzes aktivitāte un zems glutamīna intracelulārais līmenis. Šis atklājums var būt svarīgs pacientiem ar lieliem ievainojumiem vai iekaisumiem saistītiem ar infekciju. Intravenozi glutamīna papildinājumi, paredzētie proteīnu – izsmelšanas gadījumos, palielina zarnu bārkstiņas augstumu, palielina tievo zarnu mukozas svaru un uzlabojas DNS aktivitāte.

Viscerālā glutamīna nepieciešamība pieaug kritiskas slimības laikā, kad glutamīna metabolisms tievajās zarnās ir palielinājies. Glutamīnam ir svarīga nozīme imūnās funkcijas stimulēšanā, stimulē limfoīdos audus, intestinālo mukozu un makrofāgu funkciju.

Vēsturiski suņiem un kaķiem glutamīns tika aprakstīts, kā neaizvietojama aminoskābe. Glutamīns ir svarīgs barotājs enterocītiem. Līdz 80% publikācijās, par dzīvnieku barošanu ar glutamīnu papildinātu barību, sastopami šādi uzlabojumi:

  • uzlabojas proteīnu metabolisms,
  • intestinālā un pankreas atveseļošanās un reģenerācija,
  • barības vielu reabsorbcija,
  • zarnu barjeras funkcija,
  • sistemātiska un intestinālā aizsarg funkcija.

Optimāla glutamīna koncentrācija dažādos slimības stāvokļos tiek vēl pētīta. Vēl nav līdz galam izpētīts vai labāk ja glutamīns ir brīvā formā vai proteīn-saistītā formā. Paaugstinātas enterālās diētas satur daļu proteīnu-saistītu glutamīnu, bet glutamīna koncentrācijai šajos produktos jābūt novērtētai. Daži enterālie produkti satur pievienoto brīvo glutamīnu. Glutamīna veids tādiem produktiem norādīts uz etiķetes.

Glutamīns tagad tiek uzskatīts par nosacīti svarīgāko aminoskābi, un var būt nepieciešams vienīgi fizioloģiskā stresa agrīnajā periodā stimulējot DNS sintēzi un palielinot mukozālo masu. Suņiem tuvākajā pēcoperācijas fāzē (mazāk, kā 7 dienas) palielinās intestinālā mukozālā nepieciešamība pēc glutamīna, bet vēlākajā izveseļošanās fāze (pēc 10 dienām) nepieciešamība pēc glutamīna atgriežas normas robežās.

Intravenozi glutamīns ir dārgs un var būt limitēts, lietojams īsu laiku (vienu nedēļu).

Pētnieki Nīderlandē izpētīja enterālās barošanas efektu ar glutamīna piedevu slimniekiem ar multiplām traumām. Šajos pētījumos pacientiem, kuriem deva glutamīna papildinātu barību 5 dienas un vairāk, salīdzinoši ar kontrol pacientiem, kuri nesaņēma ar glutamīnu papildinātu barību, ievērojami samazinājās pneimonija, bakterēmija un sepse.

Tauki

Tauki ir galvenais enerģijas avots, īpaši aktīviem suņiem un augošiem kucēniem, bet tauku pārdozēšana viegli izraisa aptaukošanos, īpaši mazkustīga dzīves veida gadījumā. Tā ir barības vielu grupa, kas nodrošina izturību, kas ir neaizstājamas pareizai imūnās un vairošanās sistēmas darbībai.

Divas taukskābju grupas, kurām noteikti jābūt iekļautām suņa barībā:

  • omega 6 – putnu tauki, augu eļļas, gurķeņu eļļa
  • omega 3 – zivju eļļa, sojas eļļa

Taču tauki ātri bojājas. Lai palēninātu tauku bojāšanos sausajās barības tiek pievienoti antioksidanti.

Oghidrāti

Ogļhidrāti (ciete, cukurs) ir labi enerģijas avoti. Kukurūzas un rīsu ciete labi tiek pārstrādāta un uzsūkta, ko diemžēl nevar sacīt par kartupeļiem – tos suņa organisms izmanto ļoti minimāli.

Cukurs suņa barībā nav vajadzīgs, jo tas ir nelabvēlīgs zobiem un var izraisīt aptaukošanos.

Ogļhidrātus iedala:

  • vienkāršie cukuri, monosaharīdi, disaharīdi,
  • oligosaharīdi, (piemēram, rafinoze),
  • polisaharīdi (amiloze, amilopektīns, glikogēns, hemiceluloze, celuloze, pektīns, saistvielas(gums)).

Lielākā daļa polisaharīdi ir rezistenti pret sagremošanu, bet lielu daļu var fermentēt zarnu mikro flora, tos apzīmē, kā šķīstošās šķiedras (fibrim).

Ciete var būt dažādas sagremojamības, atkarīgs no izcelsmes, tipa un pārstrādes procesa (ātri, lēni sagremojami un nesagremojami).

Ogļhidrāti Funkcija Sagremojamība Galaprodukti
Ciete, glikogēns Polisaharīds, kurš akumulējas augos un dzīvniekos. Sagremojas ar enzīmu palīdzību tievajās zarnās. Mono un disaharīdi (glikoze, maltoze)
Hemiceluloze, celuloze Augu šūnapvalka struktūras sastāvdaļa Fermentējas resnajās zarnās ar mikro floras fermentu ietekmē Gaistošās taukskābes (acetāts, propionāts, butirāts)
Lignīns, kutīns, vaski Saistīti ar šūnapvalka substanci Nesagremojas un nefermentējas Izdalās neizmainītā veidā ar fekālijām
Saistvielas (gumi), miecvielas, pektīns Augos sastopami polisaharīdi Fermentējas resnajās zarnās ar mikro floras fermentu ietekmē Oglekļa dioksīds, metāns, ūdeņradis, gaistošās taukskābes.

Vienkāršie ogļhidrāti un ciete organismā tiek izmantoti, kā glikozes avots. Glikozei ir atsevišķas svarīgas funkcijas:

  • Galvenokārt tā ir enerģijas avots,
  • Ķermeņa siltuma avots,
  • Tiek izmantoti, kā būvmateriāli citiem savienujumiem, tādiem, kā neaizvietojamās taukskābes, glikoproteīni, glikolipīdi, laktoze, C vitamīns, u.c.

Vienkāršie ogļhidrāti un ciete ir viens no lielākajiem enerģijas avotiem, kas uzkrājas, kā glikogēns vai tiek pārvērsts taukos.

Primārais mērķis, pievienojot barībā ogļhidrātus un cieti, ir piegādāt organismam enerģiju. Vairāk ogļhidrāti nepieciešami grūsnam un laktējošām kucēm, kā arī kucēniem.

Glikoze, kā enerģijas avots īpaši nepieciešama CNS un eritrocītiem, citi audi var iztikt arī no citiem substrātiem, piemēram, skeleta muskuļi enerģiju iegūst no taukskābēm.

Šķiedras ir augu daļas, kas netiek sagremotas dzīvnieka tievajās zarnās. Ar barību uzņemtajam šķiedru daudzumam jābūt optimālam, jo pārāk liels to daudzums samazina pārējo barības vielu sagremošanas spēju, bet bīstamāks ir pārāk mazs daudzums, tad ir traucēta barības virzīšanās pa gremošanas traktu.

Ir vēl šķīstošās šķiedras (fibrim), kuras fermentējas resnajās zarnās zarnu mikro floras fermentu ietekmē. Tā rezultātā veidojas gaistošās taukskābes, kas samazina zarnu pH un nomāc patogēno (anaerobo) mikroorganismu augšanu. Cukurslimniekiem samazina straujas glikozes līmeņa svārstības asinīs, holesterola līmeni un pazemināta blīvuma lipoproteīnu. Šķīstošās šķiedras uzlabo zarnu mikro floru , samazina mirstību, uzlabo ēdiena efektivitāti, uzlabojas ķermeņa masa, paaugstina slāpekļa sagremojamību un uzsūkšanos, reducē ķermeņa taukus, uzlabo fekāliju kvalitāti un samazina fekāliju smaku.

Šķiedras tiek sadalītas ātri fermentējamās un lēni fermentējamās. Ātri fermentējamas ražo vairāk īsākā laika periodā īsu – ķēžu taukskābes un gāzes, nekā tās, kas fermentējas lēni. Šķīstošās šķiedras uzsūc ūdeni, var veidot gēlu, gremošanas traktā veidojas viskozs šķīdums. Šķiedru viskozitāte ūdenī atkarīga no šķiedru koncentrācijas, jonu koncentrācijas, pH, daļiņu lieluma un no hidrofobo un hidrofilo monosaharīdu proporcijas, no polisaharīdu struktūras. Palielinoties viskozitātei gremošanas traktā barības vielas absorbējas lēnāk, samazinās pēc ēšanas glikēmija, palēninās kuņģa iztukšošanās, aizkavējas barības tranzīts un samazinās barības saskarsme ar gremošanas enzīmiem un zarnu epitēlija virsmu. Lēni fermentējamās šķiedras (piemēram, celuloze) ir vairāk efektīvs fekāliju daudzuma noteicējs, jo tie saglabā savu struktūru ilgāk un tādejādi vairāk saista ūdeni.

Faktiski, augsti fermentējamam šķiedrām piemīt caureju veicinošs efekts un augsts šo šķiedru līmenis barībā var veicināt diareju.

Pareizi normētas šķīstošās šķiedrvielas uzlabo zarnu tranzītu, dzīvniekiem ar normālu un palēninātu barības tranzītu, to paātrina, un pretēji dzīvniekiem ar paātrinātu barības tranzītu, to palēnina. Tie palīdz sekmēt un regulēt normālu zarnu funkciju. Gaistošās īsu – ķēzu taukskābes baro resnās zarnas kolonocītus un uzlabot tās funkcijas.

Minerālvielas un vitamīni

Minerlvielas un vitamniMinerālvielas un vitamīni ir ļoti svarīgi organisma normālai funkcionēšanai. Organisms bīstams ir gan šo vielu trūkums, gan pārpalikums. Profesionālajās suņu barības gan mikroelementi, gan vitamīni ir pievienoti zinātniski aprēķinātās devās, tādēļ nekādas papildu piedevas ne vien nav nepieciešamas, bet tās var būt pat kaitīgas.

Kalcija pārsniegšana aizkavē augšanu, izraisa ādas saslimšanu, kā arī kavē citu, attīstībai nepieciešamu minerālvielu uzsūkšanos.

Fosfora pārdozēšana var izraisīt kaulu attīstības traucējumu, kā arī veicināt nieru saslimšanu.

Nātrija pārdozēšana izraisa asinsspiediena paaugstināšanos, veicina sirds – nieru slimību attīstīšanos.

Magnija pārdozēšana veicina urīnakmeņu rašanos.

Bez tam viens no svarīgākajiem barības kvalitātes rādītājiem ir pelnu saturs. Pieaugušam sunim pelnu saturs nedrīkst pārsniegt 5%. Palielināts pelnu daudzums liecina par to, ka barība ir ražota no nekvalitatīvām jēlām izejvielām.

Slimības nomākts organisms

Jebkura smaga trauma, vai ķirurģiska iejaukšanās rada dzīvniekam stresu. Organisms cenšas visiem iespējamiem līdzekļiem cīnīties ar šoka sekām.

Tādā situācijā pieaug dzīvnieka nepieciešamība pēc enerģijas, pat neskatoties uz to, ka apetīte var palikt pazemināta. Ja paaugstināta prasība pēc enerģijas netiek nodrošināta ar barību, organisms sāk smelt enerģiju no savām tauku rezervēm, saistaudiem un muskuļaudiem.

Muskuļaudiem var būt tendence ātri samazināties, tā ievērojami samazinās ķermeņa masa.

Organismam ir nepieciešams palielināts olbaltumvielu daudzums atveseļošanās procesā un imunitātes uzturēšanā.

Faktori, kuri kavē dzīvnieka atveseļošanos pēc traumas, ķirurģiskās iejaukšanās:

  • Nepietiekoša barības vielu kompensācija, uz barības rēķina.

Ja ir nepietiekoša barības vielu piegāde, organisma prasības netiek pilnībā nodrošinātas. Iekšējie organisma resursi tiek patērēti, lai nosegtu barības vielu nepietiekamību, tādēļ organisma reģenerācija norit daudz lēnāk.

  • Nepareiza barības vielu attiecības savā starpā.

Atjaunojošā diēta nepieciešama ar bagātu ar olbaltumvielām un taukiem, tā kā organisma spējas ogļhidrātu izmantošanai, kā enerģijas avotu, uz laiku samazinās. Tāpat nepieciešams paaugstināts vitamīnu un minerālvielu daudzums.

  • Bakteriālā infekcija.

Novājināta imunitāte nespēj nodrošināt organisma pretestību pret infekcijām. Nepietiekama gremošanas trakta šūnu nodrošināšana ar barības vielām padara tās nespējīgas aizturēt mikrobus uz zarnu sieniņas, tas var sekmēt sepses attīstību.

  • Apkārtējā vide.

Ja suns atrodas neērtā, vēsā vietā ar paaugstinātu mitrumu, atveseļošanās procesi noritēs lēnāk.

 Simptomi, kas norāda, ka atveseļošanās nenorit veiksmīgi:

  • Nepietiekoša ķermeņa svara atgūšana.
  • Slikta ēstgriba vairāk, kā trīs dienas.
  • Rētu sadzīšana ir ar pietūkumu, rētas sāpīgas un apsārtušas.
  • Depresija/ laterģija.
  • Asiņojošas vai šķidru eksudātu, kā arī inficētas brūces.
  • Biežāka elpošana
  • Polidipsija – pastiprinātas slāpes.

 Barības trūkums veseliem dzīvniekiem samazina glikozes līmeni asinīs un pazeminās insulīna sekrēcija.

Glikoze obligāti nepieciešama asins šūnām, nieru serdes šūnām, nervu saistaudiem. Hipoglikēmija sekmē glikagona veidošanos. Glukagons stimulē aknu glikogenolīzes un glikozes atbrīvošanos. Kā arī glukagons stimulē aknās glikoneoģenēzi no glikogēna aminoskābes, pienskābes, glicerola u.t.t. Glicerols un taukskābes atbrīvojas no tauku rezervēm. Aknas izmanto taukskābes kā enerģijas avotu glikoneoģenēzē un kā gala produkti taukskābju metabolismā veidojas ketonvielas. Rezultātā asinīs ceļas taukskābju, ketonvielu un glikozes līmenis. Tādejādi, lai apmierinātu glikozes vajadzību, tā tiek iegūta no saistaudiem.

Sākuma stadijā glikoze veidojas no aminoskābēm (ķermeņa proteīna), rezultātā strauji samazinās ķermeņa proteīns(piemēram, samazinās muskuļu masa). Pirmajās badošanās dienās ceļas ketonu līmenis pamatā perifērajos saistaudos ieskaitot smadzenes un sirdi, samazinās ketonvielu pārveidošana enerģijā un samazinās glikozes izmantošana. Pārejas laikā samazinās aminoskābju izmantošana glikozes ražošanai, tādejādi saglabājot ķermeņa proteīnu. Pirmajā nedēļā vairāk tiek reducēts ķermeņa proteīns un pakāpeniski palielinās tauku rezervju izmantošana. Sekojoši pārejas fāzei uzkrātie tauki kļūst par galveno enerģijas avotu. Šim faktoram ir svarīga nozīme diētas izvēlē priekš novājinātiem, savainotiem, slimiem suņiem. Taukaudu galvenās funkcijas ir enerģijas avots, kā arī svarīgu iekšējo orgānu norobežošana un pasargāšana. Ja ķermenis badošanās laikā strauji zaudē ķermeņa taukus no kritiski svarīgiem orgāniem tie tik ātri tomēr nepazūd.

Tauku rezervju zaudēšana nekādus nopietnus draudus dzīvībai nerada, ja vien tauku rezerves nav gandrīz pilnīgi izsmeltas. Tomēr pēc vienmērīgas pārejas fāzes, kad organisms izmanto taukus, kā enerģijas avotu, ierobežo proteīna zaudēšanas turpināšanos glikozes ražošanai. Ķermeņu proteīnu izmantošana nav nejauša. Daži proteīni ir vairāk labili, kā citi. Aptuveni puse no ķermeņa proteīniem ir relatīvi neaktīvi. Tie paredzēti kaulu struktūrās, saitēs, cīpslās un skrimšļaudos. Otra ir vairāk labila tā ir vairāk labila pirmkārt plazmā, viscerā un muskuļos. Vairāk labili proteīni tie aktīvāk piedalās metabolismā un ir aktīvā sintēzes, sabrukšanas un resintēzes stāvoklī. Tā kā aminoskābes no labiliem proteīniem ir nepārtrauktā kustībā, tās vieglāk pāriet citā metaboliskā virzienā, tādā kā jaunas glikozes producēšanā. Kā rezultātā badošanās laikā ātrāk samazinās to orgānu funkcijas, kas satur vairāk labilus proteīnus. Agrīnās izmaiņas, kas izraisītas ar proteīna nepietiekamību (bieži notiekošas) iekļauj:

  • Aknu un plazmas proteīns – Pirmajās 2-3 badošanās dienās notiek strauja aknu proteīnu zaudēšana un aknu proteīnu sintēze krītas dramatiski. Būtībā visi albumīni un fibrinogēns un 80% no globulīniem (izņemot gamma globulīnu) veidojas aknās. Plasmas albumīns un transferīns (beta globulīns) badošanās laikā parasti krītas, un ir lietojams kā barošanas stāvokļa indikators.
  • Gastrointestinālais trakts – tievās zarnas ir metaboliski ļoti aktīvas un pagarinātas badošanās laikā to masa samazinās ļoti būtiski. Pagarinās kuņģa iztukšošanās laiks un samazinās zarnu peristaltika. Visbeidzot notiek zarnu sieniņu saplakšana, samazinās absorbtīvais laukums, un pazeminās disaharīdu (sevišķi laktozes aktivitāte). Ogļhidrātu un tauku sagremošana tiek traucēta agrāk nekā proteīnu sagremošana.
  • Nieres – nieres badošanās laikā nezaudē daudz masas, bet notiek citas svarīgas pārmaiņas diezgan agri. Nieres kļūst par svarīgu glukoneoģenēzes orgānu jau dažās pirmajās badošanās dienās. Ir augsta kalcija un fosfora izdale ar urīnu, nierēs samazinās spējas izvadīt skābi. Kā rezultātā ķermenis zaudē spēju noturēt normas robežās skābju-bāzu līdzsvaru.
  • Organisma aizsardzība – Ar iztukšošanos atbilstoši pretošanās reakcija pret dažādiem infekcijas aģentiem caur imūno un neimūno aizsardzības mehānismu mainās sekojoši:
    - Nepatstāvīgi samazinās humorālā imunitāte. Pasliktinās spēja sintezēt antivielas (parasti IgA) un interferonu.
    - Pazeminās šūnu imūnā reakcija ar vispārēju limfocītu skaita samazināšanos, reducējas liela daļa T-limfocītu.
    - Pazeminās ādas un gļotādu barjeras funkcijas.
    - Pazeminās iekaisuma reakcija.
    - Samazinās komplementa proteīna līmenis (izņemot C4) rezultāta pazeminās hemotaktiskā reakcija un nenormāla opsonizācija.
    - Samazinās leikocītu kustīgums un baktericīdā aktivitāte.
  • Elpošanas sistēma – cilvēkiem pēc 10 dienu daļējas badošanās (42% no grupas) ievērojama ietekme uz plaušu ventilāciju izveidojās hipoksiska ventilācijas reakcija. Turklāt citi komponenti, kā skābju-bāzu kontrole bija kompromitēta. Arī īstermiņa badošanās samazina plaušu elasticitāti.
  • Sirds funkcijas – Sirds, tāpat kā nieres un plaušas, ietekmē bāzu-skābju metabolismu divējādi metaboliski un fizikāli; metaboliski izmantojot pienskābi, kā kurināmo; fiziski pārpludinot audus, saglabā skābekļa piegādi un noņem metabolisko skābes pārpalikumu. Tomēr badošanās samazina sirds spēju izmantot pienskābi, kā enerģijas avotu. Kā arī sirds funkcijas pasliktinās un parasti veidojas sirds nepietiekamība. Cilvēki, kas badojušies desmit dienas un pie tam pakļauti vienmuļam darbam tieši parāda nenormālu elektrokardiogrammu.
  • Skeleta un muskuļu sistēma – Badošanās kavē muskuļu proteīnu sintēzi un palielina to degradāciju. Tas var būt par cēloni insulīna līmeņa pazeminājumam saistītam ar izsīkumu. Insulīns normāli stimulē aminoskābju transportu muskuļiem un regulē muskuļu proteīna sintēzi. Cilvēkam rokas tvēriena spēks ir viens no biežākajiem barošanas statusa parametriem un atspoguļo muskuļu funkciju samazināšanos dēl muskuļu proteīna degradācijas. Tomēr muskuļu proteīna zaudēšana norit daudz lēnāk kā citas izmaiņas, tādēļ, ar laiku muskuļu atrofija un vājums ir saredzami, badošanās var ierosināt citu audu aliterāciju.
  • Kad badošanās periods ir pagarināts, kad ķermeņa tauku rezerves ir iztērētas tad proteīns atkal kļūst par pirmatnējo enerģijas avotu. Kā rezultātā svarīgāko orgānu funkcijas strauji pasliktinās. Visbeidzot ir diareja; tievo zarnu siena ir tik plāna, ka gandrīz caurspīdīga. Pie ķermeņa masas zaudējuma līdz 40-45% bieži ir bojāti starpribu muskuļi un diafragma. Šajā stadijā parasti novēro pneimoniju. Cilvēkiem badošanās laikā ir novērota sirds atrofija līdz pusei no parastās masas.

Barošanas tehnika, kad slims dzīvnieks atsakās no barības.

  • Lai slimais dzīvnieks labāk ēstu, labāk barot mājās, nekā hospitalizējot
  • Konservēto barību vēlams uzsildīt līdz ķermeņa un apkārtējās vides vidējai temperatūrai, (bet ne siltāku, par ķermeņa temperatūru,) tas pastiprina barības aromātu un dzīvniekam labāk rosina ēstgribu.
  • Nodrošināt, ka deguna ceļi tiek turēti brīvi, lai saglabātu ožas sajūtu.
  • Novietojot nelielus konservētās barības gabaliņus uz ķepām vai lūpām; tas bieži stimulē laizīšanas reakciju un stimulē ēstgribu.
  • Barību labāk dod biežās mazās devās.

Ja joprojām konstatēta nevēlēšanās ēst, var ķerties pie sekojošiem pasākumiem:

  • Dod ēstgribas stimulantus (t.i. diazepāms, oksazepāms, kiproheptadīns.)
  • Ēdināšana ar šļirci.
  • Ēdināšanas metodes ar caurulīti.
Menu